Blog Layout

Vai mans bērns ir gatavs uzsākt skolas gaitas?

Vēl pavisam nedaudz un jau atkal skanēs skolu zvani, kas aicinās skolēnus uzvilkt svētku drēbes, saposties un uzsākt jauno mācību gadu. Kādam šis pirmais septembris jau ir vairākkārt pieredzēts, tomēr kādam tas būs saviļņojumiem pildīts, jo tas būs viņa pirmais 1. septembris.

Dažas nedēļas pirms skolas būtu labākais laiks pārbaudīt, vai bērnam ir visas nepieciešamās zināšanas, uzsākot mācības. Daudzas pamatzināšanas (lasīšana, skaitīšana...) noteikti jau tika iemācītas pirmsskolas iestādē, tomēr vecākiem būtu jāpārbauda arī loģika, zināšanas par apkārtējo pasauli.

Ilgstošu pētījumu rezultātā radītas vairākas psiholoģiskās izpētes metodes, kas paredzētas bērnu grūtību un resursu noteikšanai. Katrs bērns ir individualitāte, personība un ar šo metožu, testu palīdzību, var labāk saprast bērnus, izprast viņu grūtību iemeslus un cēloņus, kas savukārt var palīdzēt objektīvāk palūkoties uz situāciju. Svarīgi ir saprast, kas var uzlabot bērna dzīves kvalitāti.

Bērns pie psihologa uz psiholoģisko izpēti visbiežāk nonāk ar ģimenes ārsta, neirologa vai psihiatra nosūtījumu. Dažkārt pirmās bažas parādās bērna audzinātājai, jo, neraugoties uz visām pūlēm neizdodas novērst mācību grūtības vai problēmas ar uzvedību. Krietni retāk vecāki pie speciālista atved bērnu pēc savas iniciatīvas.

Psiholoģe Baiba Kalnciema uzskata, ka psiholoģiskā izpēte nav obligāta vai nepieciešama visiem bērniem, tomēr speciālista palīdzība būtu ieteicama, ja bērna intelektuālā attīstība ir būtiski aizkavējusies, neraugoties uz atbilstošu aprūpi.

Uzsākot skolas gaitas, bērns darbojas palielinātas fiziskās un emocionālās slodzes apstākļos, stresa apstākļos. Kaut arī pārmaiņas tiek uztvertas kā pozitīvas, tomēr tas ir stress un fizioloģiskās reakcijas ir tikpat spēcīgas kā negatīvu notikumu gadījumā. Nepietiekama gatavība skolai nozīmē, ka bērnam ir nepietiekams daudzums resursu, ar ko pārvarēt šo krīzi, paaugstināto slodzi. Tādā gadījumā parādās dažādi traucējumi, ko dēvē par adaptācijas (piemērošanās) traucējumiem.

Dažkārt bērns ir pārāk aktīvs un ir grūtības koncentrēt uzmanību, uzvedība var kļūt agresīva, izaicinoša, parādīties problēmas ar apkārtējiem cilvēkiem. Gadās, ka ir vērojamas uzvedības un domāšanas īpatnības un bērns var būt ļoti emocionāls, jūtīgs vai arī tieši pretēji depresīvs un trauksmains.

Tie būtu biežākie iemesli, kādēļ bērns nonāk uz psiholoģisko izpēti. Tomēr arī daudzus citus aspektus (enurēze vai enkoprēze, grūtības sadzīvot ar kādu hronisku slimību utt.) ir vērts pārrunāt un izpētīt, lai mēģinātu palīdzēt bērniem un viņu vecākiem uzlabot dzīves kvalitāti un pēc iespējas mazāk traumatiskāk sagatavoties jaunajai pieredzei – skolai.

“Katram bērnam ir dabas dots intelektuālo spēju potenciāls, ko ar apkārtējiem impulsiem mēs varam uzlabot vai sagraut, stimulējot savus bērnus. Ja stimulējam pārāk daudz, tad tas bērnu var novest līdz pārgurumam, depresijai, trauksmainībai, somatiskām raizēm ( bieži izpaužas kā nepamatotas vēdera vai galvas sāpes). Vecākiem būtu svarīgi objektīvi novērtēt sava bērna spējas un nepieciešamības gadījumā vienmēr sniegt atbalstu un laiku pārrunām”, uzsver psiholoģe Baiba Kalnciema.

Profesionālās metodes palīdz noteikt bērna kognitīvo, intelektuālo spēju attīstības līmeni, atmiņas, domāšanas, uzmanības un uztveres īpatnības kā arī bērna emocionālo labsajūtu un personības īpatnības.

Izziņas intereses attīstība. Ļoti būtiski izvērtēt, vai bērnam ir parādījusies interese par apkārtējās pasaules norisēm. Nopietns pamats raizēm ir, ja bērnam iztrūcis “kāpēcīša” periods. Vecākiem vajadzētu pavērot un izvērtēt darbiņus, kas tiek uzdoti – vai pilda ar interesi, patstāvīgi, negaidot ārējos stimulus un to, kā viņš prot orientēties apkārtējā vidē.

Intelektuālā gatavība. Šim aspektam parasti gatavojot bērnu skolai, tiek pievērsta vislielākā uzmanība. Bērna nepietiekams intelektuālās gatavības līmenis ir viena no biežāk sastopamajām problēmām, ar ko nākas saskarties psihologa darbā. Šāda situācija veidojas tādēļ, ka bieži intelektuālā sagatavotība tiek izprasta nepareizi. Tā nav lasītprasme, skatīšana vai rakstīšanas iemaņas. Lai izvērtētu intelektuālo attīstības līmeni, jānosaka izziņas procesu attīstības līmenis – uztveres, uzmanības un domāšanas procesu attīstība.

Atmiņas attīstības līmenis. Bērniem šajā vecumā atmiņa pamazām kļūst tīša, apzināti regulējama, spējot atcerēties ne tikai mehāniski, bet arī vadoties pēc likumsakarībām. Pirmsskolas vecumā ir labi attīstīta netīšā atmiņa – atceras košo, emocionālo, to, kas izceļas uz apkārtējā fona.

Gribas attīstības līmenis. Attīstās spēja ilgstošu laiku pildīt ne pārāk patīkamu uzdevumu. Svarīgs aspekts ir spēja novest ieplānoto līdz galam, nenovirzīties no mērķa, nepārtraukt darbību, sastopoties ar grūtībām. To apliecina arī māka ievērot noteikumus. Ja bērns nav pamazām radināts kontrolēt un vadīt savus impulsus, pakļauties prasībām, tad uzsākot skolas gaitas, to apgūt būs grūti.

Psiho-fizioloģisko funkciju attīstība. Dzirdes un runas attīstības līmenis ir ļoti būtiskas skolā, jo lielā mērā runas attīstība ir saistīta ar domāšanas attīstību (mēs domājam vārdos). Savukārt roku smalkās kustības un koordināciju attīstība ir būtisks priekšnosacījums bērna rakstītprasmes attīstīšanai. Būtiski kā bērns tur rokās zīmuli, kā darbojas ar šķērēm, adatu, lineālu? Visbeidzot telpiskās orientācijas un ķermeņa veiklības attīstība ir saistīta ar koordinācijas sistēmu acs-roka. Tas nozīmē kādas ir iemaņas saskaņot to, ko es redzu, ko es daru. Tā kā skolā ir būtiski spēt uztvert no attāluma, tad var trenēt nozīmēt priekšmetus vai to izvietojumu no attāluma. 

Motivācijas attīstības līmenis. Motivācija ir bērna iekšējais pamatojums. Parasti tiek novēroti ārējie motīvi, kad bērns rīkojas, pakļaujoties pieaugušā prasībām (nav sava pamatojuma). Rotaļu motīvi – skola ir kā jauna rotaļa, bet var rasties grūtības, saskaroties ar rutīnu mācību darbā. Mācību darbības motīvi – bērnam ir izziņas intereses, vajadzība būt intelektuāli aktīvam, apgūt jaunas prasmes, iemaņas un zināšanas.

Emocionālā gatavība skolai. Skolas gaitas uzsākot ideālajā variantā bērnam būtu jājūtas droši, jāspēj uzticēties citiem, jābūt pietiekami patstāvīgam un spējīgam uzņemties iniciatīvu.

Lai psiholoģiskā izpēte būtu iespējami veiksmīgāka, ir ļoti svarīgs labs kontakts ar bērnu un viņa vecākiem, kā arī motivācija un vēlme runāt un meklēt grūtību risinājumus. Ir gan arī citi faktori, kas var būtiski ietekmēt izpētes gaitu, piemēram, bērna veselības stāvoklis un noskaņojums – vai bērns ir izgulējies, paēdis, atpūties, mierīgs, nav pārāk uzbudināts, steidzoties uz izpēti. Lai saņemtu objektīvākus rezultātus, vēlams iespējami mazināt šos ietekmējošos faktorus un paskaidrot bērnam, kāds mērķis ir šīm tikšanās reizēm. 

Psiholoģiskā izpēte parasti notiek viens pret vienu – psihologs un bērns. Šai laikā tiek nodibināts kontakts, izveidota uzticama, droša vide, tiek daudz runāts un tiek piedāvāti dažādi bērnu vecumam piemēroti un pielāgoti uzdevumi. 

Saruna ar vecākiem parasti notiek pirms izpētes – tajā pašā dienā vai iepriekš norunātā atsevišķā konsultācijā. Sarunā ar vecākiem svarīgi ir noskaidrot izpētes mērķi, saprast kad, kur un cik ilgi bērnam ir grūtības, kā arī mēģināt atrast bērnu resursus – kas ir tas, par ko vecāki var paslavēt savu bērnu. Izpētes ilgums ir atkarīgs gan no izpētes mērķa, gan no bērna emocionālā stāvokļa un spējas noturēt uzmanību. Dažreiz pietiek ar 2-3 konsultācijām, bet citkārt ir nepieciešamas vairākas.

Izpētes laikā vienmēr tiek izmantotas metodes, lai aplūkotu situāciju no vairākam pusēm. Testu izmantošana un rezultātu interpretācija prasa īpašas zināšanas un pieredzi. Katra atzinuma rakstīšana aizņem 6-8 stundas, kas ir nepieciešamas, lai apkopotu visu saņemto informāciju, izanalizētu un strukturētu. Tādēļ sagatavotu atzinumu un rekomendācijas var saņemt tikai apmēram pēc nedēļas.

Lai pieteiktos konsultācijai pie psihologa var zvanīt 29150469 vai www.lovehome.lv

No kautrības līdz sociālajai trauksmei. Drauds attiecībām un profesionālajai izaugsmei
2023. gada 13. septembris
Atgremošana jeb ruminācija? Vai man tā piemīt? Sociālā trauksme var radīt ierobežojumus ikdienas dzīvē, kavējot sociālo mijiedarbību kā arī ietekmējot personīgās attiecības, skolas gaitas un profesionālo izaugsmi. Kas tā ir un kā to pārvarēt, skaidro psiholoģe.
Atgremošana jeb ruminācija
2023. gada 9. maijs
Ruminācijas jēdziedziens psiholoģijā ir salīdzinoši nesens. Tā vēsture aizsākās pagājušā gadsimta sepiņdesmitajos gados.
Bērnam patīk komandēt
2023. gada 27. marts
KONSULTĒ: Attiecību un pašizaugsmes centra psiholoģe BAIBA KALNCIEMA Bērnam patīk komandēt ‘’Tev jādara, kā es teikšu!’’ šī ir tikai viena frāze, kādu ir iecienījis tāds bērniņš, kuram patīk valdonīgi uzvesties. Kā izprast šīs varenības cēloņus un palīdzēt uzvedību turēt pieklājības rāmjos? Valdonīgums kā viena no personības izpausmēm visā plašajā īpašību klāstā atšķiras ar to, ka tā rašanās cēloņiem nav izveidojama viena definīcija. Cēloņi var būt ļoti dažādi. Lai spētu izprast, kāds ir patiesais iemesls, jārēķinās ar pacietību un daudzpusīgiem novērojumiem. Psiholoģe Baiba Kalnciema kā vienu no visbiežāk novērotajiem iemesliem min sekojošu:‘’Ģimene ir tā vide, kurā bērns visvairāk pavada laiku un, lai apgūtu attiecību veidošanas iemaņas, bērns vēro vecākus. Iespējams, pašiem vecākiem ir kādas neatrisinātas grūtības vai savstarpēji attiecību konflikti, kurus risinot tiek atspoguļotas virkne valdonīgu uzvedības piemēru. Ja sajūtas vecākos nav izreaģētas, tās nekur nepazūd, bērns sajūt, nokopē un sāk tās izpaust. Pavisam nebūtu pareizi arī, ja mamma vai tētis sāktu sacensties ar savu bērnu, kurš attiecīgā situācijā būs valdonīgāks un uzvarēs. Ja redzam, ka šāda pārnese notikusi uz bērnu, būtu jācenšas atrisināt savas grūtības.’’ Vainīgs temperaments Lai spētu saprast, vai valdonīguma patiesajam iemeslam varētu būt saistība ar temperamenta ietekmi, var šādi rīkoties. ‘’Izvēlamies uzmanīgi vērot bērna uzvedību dažādās vidēs: mājās, bērnudārzā, ciemojoties, spēlējoties rotaļu laukumā vai pie dabas. Piemēram, ja mājās ļoti izteikti pauž valdonību, savukārt, atnākot uz bērnudārzu, kļūst mierīgs bērns, tad patiesajā iemeslā nāksies iedziļināties. Iespējams, mājās alkst pēc mammas vai tēta uzmanības. Taču bērnudārzā kopā ar saviem vienaudžiem gūst nemitīgu uzmanību, tādējādi arī spēj sevi emocionāli stabilāk sakārtot un imulsīvi nereaģēt uz kādām negaidītām neveiksmēm,’’ skaidro psiholoģe. “Savukārt, ja bērns visās iepriekš minētajās vidēs izturas vienādi valdonīgi, tad ir jāpieņem, ka tās izpausmes ir saistītas ar viņa temperamentu, ar kuru bērns jau piedzimst. Lai gūtu precīzu pārliecību par to, vai tās ir sangvīniķa vai holēriķa iezīmes, iespējams, psihologa vadībā ar testa palīdzību to noteikt. Enerģijas pārpilnam bērnam ir grūti mierīgi uzvesties, viņš gluži vienkārši nespēj, jo iekšējā aktivitāte laužas ārā ar lielu spēku. Dažkārt vecāku reakcija var būt izbrīnas pilna, kā tad tā varēja notikt - mēs esam tik klusi un mierīgi, bet mazais vēlas būt izteikts aktīvists un līderis. Realitātē tā mēdz būt, ka rodas pretēji poli. Un noteikti ir jāapzinās, ka aktīvie bērni neizplāno savu uzvedību apzināti, tās ir viņu automātiskās uzvedības izpausmes. Vecākiem sākotnēji mēdz būt grūtības pieņemt to, ka bērns ir citādāks un viņi izmanto mēģinājumus viņam aizrādīt. Tas savukārt bērnā var attīstīt trauksmi, vainas, kauna sajūtu, uztraukumu un bailes. Tieši tāpēc ir svarīgi izsaprast bērna valdonīgās uzvedības cēloņus un mācīt veselīgā un pieņemamā veidā to izpausmes regulēt. Valdonība veselīgā veidā ir nepieciešama. Jo pasaulē ir nepieciešami arī aktīvi un uzņēmīgi cilvēki,’’stāsta Baiba Kalnciema. Aicināt uz dialogu Fantāzijas attīstīšana caur rotaļām bērnam ir ļoti svarīga. Ja bērns ar vienaudžiem spēlējas ar rotaļlietām, un pēkšņi iedomājas kādu no tēliem izspēlēt kā ļoti valdonīgu,- tad cenšamies neiejaukties, jo tas ļaus attīstīties fantāzijai. Taču, ja mazais jau pielieto kādu fizisku ietekmi, piemēram, cilvēku pagrūž, iesit, parausta, izmanto kādus nesmukus vārdus, tad uzreiz būtu jāreaģē. Citkārt bērns jebkurā situācijā turpinās tikpat aktīvi dominēt. Tieši tāpēc, tas, ko mēs varētu darīt, paskaidrot:’’Tu drīksti būt varens, valdonīgs, taču tu nedrīksti ar savu uzvedību darīt otram pāri.’’ Lai spētu viņu nomierināt, var piedāvāt ieiet citā telpā, iedot spilventiņu, uz kura ar dūrītēm varētu savas sakāpinātās emocijas izdunkāt jeb ar zīmuļiem uz papīra izšvīkāt. Līdz ko mazais nomierinājies, nepieciešams tūlīt uzsākt mierīgu dialogu, kamēr vēl nav aizmirsis paveikto. Tādējādi arī bērns jutīs, ka ir pamanīts un iemācīsies, ka ir iespējams arī citādāk reaģēt. Tajā mirklī, kad aizliedzam vai norādam bērnam, ka viņa uzvedība ir nepieņemama, - mums būtu jāpārrunā vai jāparāda – kā tad var un drīkst izpaust savas emocijas, lai līdzīgās situācijās viņš jau zinātu kā regulēt sevi, savas emocijas un kā rīkoties. ‘’Varam arī situāciju izspēlēt ar rotaļlietām. Kā tu domā, ja lācītis zaķītim iesit, kā viņš jūtas? Divi gadi ir tas vecums, kad varam ar bērnu sākt šādas sarunas. Jo tad jau ir gatavs sākt atpazīt savas emocijas un kad tās būs apguvis, spontānos brīžos iemācīsies arī regulēt.’’ Alkst pēc uzmanības Ja bērniņš ikdienā ir mierīgs, taču pieaugušais pēdējā laikā ir novērojis valdonīgāku attieksmi pret citiem bērniem, tas varētu liecināt, ka viņa dzīvē ir ieviesušās kādas pārmaiņas – emocionālas, sociālas, fiziskas. Piemēram, ģimenē piepulcējies mazais brālītis vai māsiņa. Šajā situācijā viennozīmīgi, ka viņš vēlēsies gūt sev vairāk uzmanības, kā tas bijis līdz šim. Baiba Kalnciema iesaka, lai ne tikai minētajā situācijā, bet ik dienu uzmanības daudzums būtu pietiekams, censties būt klātesošiem un sarīkot mazas, mīļas pārrunas par dienā piedzīvoto. Veltīt nedalītu uzmanību un laiku kopā darbojoties, apskaut. Ja šāda abpusēja komunikācija izpaliek, tad, laikam ejot, var sākt augt aizvainojums, kas var likt pat kļūt valdonīgam. Protams, ka uzmanības devu bērns var saņemt arī, ja pieaugušais pasaka lielu paldies par labu uzvedību jeb kādu darbiņu paveiktu. Arī pirmsskolas iestādē pedagogs var bieži lūgt aktīvajiem ķipariem palīdzēt apliet puķes vai kaut ko palīdzēt izdarīt. Tas savukārt liks mainīt vai mazināt uzvedības intensitāti. Savukārt, ja dažādās aktivitātēs valdonīgais bērns vēlas ieņemt galveno lomu, tas būtu viņam jāļauj. Tomēr jāļauj iesaistīties arī ne tik aktīviem bērniņiem, lai viņi kļūtu drosmīgāki un izlēmīgāki. Bērni ar līdera dotībām iemācīsies saredzēt pasauli plašāku, dalīt atbildību – jo ne tikai viņi visu spēj izdarīt, bet tikpat labi sanāk arī vienaudžiem. Psiholoģe aicina būt klātesošiem saviem mīļajiem bērniņiem un vērot viņu attīstību un uzvedību ik dienas. Retos gadījumos būtu jālūdz speciālistu palīdzība, proti, ja bērna uzvedības cēloņi ir neizskaidrojami vecākiem. Jeb, ja bērnam pašam par savu nekontrolēto uzvedību nākas pārdzīvot. Iespējams ir kādas veselības problēmas, kuras palīdzēs atrisināt spēs tieši speciālists.’’ Ģimene, kura vēlējās palikt anonīma audzina meitiņu Helēnu, kura tūlīt kļūs trīs gadus veca. ‘’ Mana meitiņa jau no dzimšanas ir ļoti uzstājīga. Bija ļoti grūti, jo līdz pat astoņiem mēnešiem pārsvarā vēlējās būt manā klēpī, tāpēc pat ņēmu palīgā ergosomu, lai iesēdinātu tajā meitiņu un spētu ko padarīt. Dažkārt pa dienu mēģināju mazo pieradināt gulēt savā gultiņā, bet visas pūles bija veltīgas. Sāka histēriski raudāt un panāca savu, ka mamma apžēlojas un paņem rokās. Tieši tā pati situācija bija pastaigas laikā, guļot ratiņos. Centos uz pirmajām raudāšanas skaņām nereaģēt, tomēr cik gan ilgi. Tikai tuvojoties trīs gadu vecumam, meitiņa beidzot sāka vairāk saprast, ko vecāki vēlas ar viņu sarunāt. Ja līdz trīs gadiem viņa vairāk izvēlējās spēlēties ar vecākiem, pēkšņi lēnām sāka rotaļāties arī viena pati. Šobrīd ļoti aktuālas ir kļuvušas lomu spēles. Helēna iedod mammai vai tētim lelli, pati paņem otru un grib, lai otrs visu izspēlē pēc viņas iedomātā scenārija. Arī puzles viņa viena nevēlas likt, pieprasa, lai kāds sēž blakus. Aizņemtības dēļ ir bijis tā,ka meita man uzmācīgi aicina iet spēlēties. Atbildu, ka tagad nevaru, pabeigšu darīt savus darbiņus un tad paspēlēsimies brītiņu. Bet viņa dusmīgi attrauc:’’Es teicu, ejam spēlēties!” Nākas piedzīvot arī situācijas, ja kaut ko aizrādām, tad bļaujot atbild:’’Nē, negribu, tā nedarīšu.’’ un vēl lai iespaidīgāk, piesit kāju pie zemes. Tad nu gan mēs ar vīru cenšamies neļaut būt noteicējai - tas šķiet par daudz, pacelt pret vecākiem balsi. Skaidrojam, ka viss nenotiks vienmēr tieši tā, kā viņa vēlas un pieaugušie ir jāklausa. Nu jau kļūst saprātīga un daudz ko sāk saprast. Bieži vien izskatās, ka viņai mājās vienkārši ir ļoti garlaicīgi, tāpēc arī nereti tik izaicinoši uzvedas. Un gluži tas pats notiek ciemojoties pie omītes. viņa pakļaujas visām mazmeitiņas iegribām - paņem to, dari tā, tā nav pareizi, ejam tagad tur. Interesanti, ka bērnudārzā meitiņa ir gluži vai cits bērns. Tur viņiem ir stingra disciplīna, iespējams tādēļ baidās tur sevi izpaust. Brīvos brīžos sanāk reti tikties ar citiem bērniem, bet kad tiekas, tad vēlas būt lielā noteicēja. Sešgadīgo radinieku puiku mēdz paņemt pie rokas un aizvest, kur pati iedomājusies un tad vēl saka, kas viņam jādara. Ja jau paklausa, tad viss ir mierīgi, ja neļaujas, tad gan sanāk kašķis, kāpēc nedara pēc viņas prāta. Bija pat periods, kad pie svešiem bērniem gāja klāt, deva roku un sauca kaut ko darīt kopā.  Protams - uznāk brīži, kad šķiet – kāpēc visiem bērni kā bērni, bet mums mazs, emocionāls terorists. Bet ātri cenšamies tās domas aizdzīt prom. Kopumā esmu pieradusi, ka Helēna tāda ir. Viņai patīk būt uzmanības centrā un cerams, ka augot lielākai, tā vēlme mazināsies. Jāturpina būs pacietīgiem un jārod iespēja bērnam veltīt tik daudz uzmanības, cik viņa vēlas.’’
Share by: